svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis

Par bandām.

Man bija 15 gadu un man bija sava banda. Kopā strādām niķus un stiķus un, kā šodienu atceros, ka nakts vidū lēkāju pa batutu un skaļi spiedzu, ka negribu izaugt liela. Tā tas bija, un tās ir manas mīļākās atmiņas. Man ļoti, ļoti patīk šad tad, skatoties pa logu, grimt atmiņās un smaidīt par visu superīgo, kas ir noticis.
Tad banda izjuka. tTas viss beidzās un man likās, ka esmu vienīgā, kas to pārdzīvo. Likās, ka tie ir bijuši manas dzīves labākie gadi, labākie draugi un nekas nespēj mūs šķirt. Bet tik vien kā skolas beigšana un citi dzīves vide, to visu ātri vien izjauca. Katrs aizgāja savu ceļu. Lai gan esma viens otram rokas stiepiena attālumā. Tas bija skumji, jo likās, ka nekad vairs neatradīšu tik labus draugus, kā šie. (Un tā daļēji ir arī patiesība, jo vienmēr uzskatīšu viņus par labākajiem!)
Gāja laiks, dzīvoju kā mācēju. Nomainīju skolu. Pagājis ilgs laiks, kopš mūsu vecā banda pēdējo reizi sanākusi tādā sastāvā, kā tas bija ierasts. Vai nu kādam ir piekabe, vai kāds neierodas... Bet nu ar smaidu sejā varu teikt, ka esmu tikusi tam pāri. Ir ļoti jauki, jautri un vienkārši atkal jūtos kā septītajās debesīs, ja sanāk satikties ar vecajiem bandiniekiem. Vienmēr novērtēšu tādus brīžus.
Tagad man ir uzradusies jauna banda. Ar viņiem arī ir super jautri un interesanti. Esmu atkal laimīga. Saprotams, šī laime ir citādāka, jo pirmā banda tomēr ir un paliek pirmā banda, bet vismaz nav sajūta, ka būtu iestrēgusi. Dzīvē notiek kustība uz priekšu. Un tas ir labi.

Žēl tik, ka dažiem to ir grūti pieņemt, un daži vēl joprojām ir iestrēguši un nav tikuši pāri... Time is what you need, my dear friend!